Te nu esmu sācis veidot savu blogu ar domām, idejām, redzējumu uz pasauli un censties parādīt savu pasauli. Visi to tagad dara, bet retais spēj ar blogiem mainīt cilvēku redzējumu un domas par kādu konkrētu tematiku.
Šodien vēlējos uzrakstīt par to kā es izjūtu savu ikdienu, savu pasauli.
Katru rītu paveru acis un pirmais, ko ieraugu nav mani griesti vai siena. Es vienmēr atveru acis, kad esmu pārliecināts, ka pret tām ir pavērsts logs ar skatu uz ārpusi. Smieklīgi saukt savu istabu par kādu mazu pasaulīti, bet, ja tā padomā... Tā tak ir tikai Tava personīgā vieta, kur realizēt idejas, varbūt kādu mākslas darbu uz sienas? Šoreiz ne par to ir stāsts. Tas, ko vēlējos pastāstīt... Tā ir ikdiena. Katru dienu cita, bet pamats tas pats.
Aizejot uz skolu es tiešām priecājos par cilvēku smaidiet, skatieniem, skaļajiem sveicieniem un reizēm arī vēlējumiem kādos svētkos. Redzu, ka cilvēki priecājas par sevi un citiem. Vienmēr pieejot klāt pasveicinu cilvēku, kuru pazīstu un cienu. It kā jau tas viss notiek skolā, darba vietā un uz ielas, bet es pie sevis padomāju vai tā nav mana pasaule. Katrs tomēr dzīvo savā mazajā pasaulītē, cīnoties pat par šo parasto sveicienu.
Tā arī pavadu savu dienu kā nu kuru. Plašajā pasaulē ar atvērtām acīm, skatoties citu acīs, cenšoties ieraudzīt citu pasauli. Vienmēr esmu vēlējies izjust kā tas ir, ka neesmu es pats, redzu sevi no malas un vienkārši izdzīvoju citu dzīvi. Vēlējos izjust kā ir būt ārpus manis paša ķermeņa "kastes". Tāpēc centos ieraudzīt.
Ar laiku, lēnām un ar piepūli, sāku aptuveni saprast, ka Tu spēj redzēt citu pasauli, bet tikai vienā veidā. Šis vienkāršais veids ir uzdodot jautājumus. Nē, ne sev, kā citi domā. Jautājums ir jāuzdod tam, kuru tu centies izprast. Šis vienkāršais jautājums dod lieliskas iespējas. Tas jautājums liek saprast, kas notiek citu pasaulē nepametot savu pasauli. Tāds kā tilts, kurš savieno divus krastus.
Visvairāk savā pasaulē es izjūtu krāsa, melodiju. Tās sastāv no manām emocijām. Tās ļauj rakstīt, zīmēt, domāt. Reizēm šīs emocijas mēdz ļaut izprast, bet reizēm, ja nespēj tās savaldīt, liek pazust. Kur tad mēs pazūdam? Vai mēs vienkārši pārejam pār šo tiltu un veldzējamies savu draugu pasaulēs? Ne tā vien mēs mēdzam aizmirst par sāpēm.
Šis ir tāds sīks ieskats par manu un citu cilvēku pasaulēm, dzīvēm, kuras cenšos izjust, gremdējoties savās domās. Reizēm pat tie skaļākie cilvēki mēdz būt tie domājošakie.
Rey Key.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru