Par ko tad šodien?

Šodien... Hmmm... Šodien! Esmu izdomājis vienkārši atpūtināt prātu un nedomāt, protams, man tas lieliski nav izdevies. Tad nu šodienas temats par garastāvokli dažādos laika apstākļos.
Pamodos - bija saulīte. Ārā putni čivināja tik ļoti, ka likās, ka drīz cilvēki, jau neizturēdami, tos sāks apšaut. Par laimi, tas nenotiks. Papriecājies par lielisko laiku biju gatavs lieliskai, pozitīvai dienai. Cerēju klausīties lielisku mūziku un aizmirst par stresu, ko pēdējā laikā skola spēj sagādāt vēl vairāk nekā vajadzētu. 
Pēc kāda laika pasēdējis krēsla pie datora vai paspēlējot ģitāru ievēroju, ka sāk savilkties mākoņi... Vējš arī bija pastiprinājies. Es nodomāju - nu nekas! Garastāvoklis bija nemainīgs, kaut arī laiks sāka mainīties un viss lika domāt par to, ka vēlāk varētu līt. Biezie mākoņi lēnām plūda uz mana rajona pusi, bet es vienkārši pagriezu skaļāk savu pastiprinātāju un spēlēju to, kas man patīk. Tajā brīdī tā bija dziesma: Olivia Lufkin - A Little Pain. Nesen to iemācījos. Lai nu kā man patika gan diena, gan laiks, kurš noteikti neliecināja par saulanu dieniņu.
Jā, tas arī notika - saule pazuda.Es jau nedaudz noskumis sāku to sajust. It kā mans garstāvoklis galīgi saļima un nokrita, bet tad es izdarīju kādu dīvaiu secinājumu pēc loga atvēršanas. Sapratu, ka ārā vēl joprojām čivina putni. Parktiski nekas nebija mainījies. Vienīgais- bija pazudusi saule. Tomēr, lietus tā arī nesāka līt vai pat tikai pilināt. Vienkārši palika tumšas debesis.
Tā nu es sēdēju un gaidīju, kad sāks līt un zibeņot, iespējams, vienkārši ducināt pērkons. Gaidu, gaidu... Kā nav tā nav. Bija mazliet jau apnicis gaidīt ieslēdzu radio un izdzirdēju tajā dziesmu: Gorillaz - Clint Eastwood. Ieklausīdamies lirikā, sapratu, ka dzied par to, ka saules gaisma ir kabatā. Varbūt, ne visu dziesmu, bet kāda rindiņa noteikti tam bija veltīta.Tāpēc es padomāju- jā, kas gan liedz man pašam sajust sauli, kaut tā nemaz nav. Vēlāk, pēc pāris labām domām, jā, tā tiešām bija. Es biju atguvis savu lielisko garastāvokli!
Ārā vēl joprojām čivināja putni, cilvēkiem jau arī tas bija pieriebies, saule, diemžēl, vairs nespīdēja, bet es sēdēju tepat un sapratu, ka garastāvokli nemaina laika apstākļi. Nevajag pat tos vainot pie tā, ka jūties bēdīgi, depresīvi vai kādā ziņā slikti. Iespējams, vienkārši nedaudz vairāk miega to atrisinātu. Galvenais jau saprast, ka saule nav vajadzīga, lai spētu pasmaidīt.
Te nu bija manas sestdienas pārdomas. Aiz gara laika noteikti katram nebūtu, ko darīt, bet rītdienu gan es izbaudīšu! 
Rey Key. 

It kā par stulbājiem un it kā par gudrajiem.

Šodien vēlējos uzrakstīt par diezgan aktuālu tēmu savā galvā. Tā ir tāda kā jau minēju virsrakstā- it kā par stulbajiem un it kā par gudrajiem. Pirms Esi sācis vai sākusi lasīt šo blogu gribēju pateikt, ka nevēlos to naidīgi adresēt ne pret vienu, bet vienkārši ņemu piemēru no savas ikdienas.

Tātad visi par to runā. Daudzi ar to aprunā. Tevi katru dienu kāds nosauc par traku, slimu, dīvainu un, iespējams, arī unikālu. Tomēr, bieži mēs mēdzam dzirdēt vārdu stulbs vai gudrs. Kas tad tas ir? Katram vārdam noteikti ir savs skaidrojums. Stulbs: īpašības vārds, aplamīgs, bezjēdzīgs, bērna prātā, dumjš, glups, idiotisks, muļķīgs, nejēdzīgs, neldzīgs, nesaprātīgs, u.t.t. Gudrs: īpašības vārds, prātīgs, veidīgs, jēdzīgs, jēgpilns, apķērīgs, vērīgs, prātīgs. 

Kaut ko ievērojāt? Nezinu, iespējams pārlasiet vēlreiz. Es ievēroju, ka pie stulba nav minēts cilvēks, kuram nepadodas matemātika, vēsture, joki, saziņa ar citiem cilvēkiem. Pie gudra nebija rakstīts, ka tas ir cilvēks, kurš spēj pateikt, kas ir Bander Seri Begavana vai nez ko vēl. Tomēr, pārlasot vēlreiz, ko nozīmē stulbs es ievēroju, ka tur ir pieminēts- bērna prātā. Šos visus sinonīmus ņēmu no tildes datorvārdnīcas un es nespēju ticēt, ka bērni ir stulbi. Bērni vienkārši vēl nemāk rīkoties ar savām domām, zināšanām. 

Veltīšu vienu paragrāfu tiem "gudrajiem", kuri noteikti sēž un domā, ka esmu pilnīgs idiots. Jā, es varu pateikt, ka esmu stulbs, jo, diemžēl, nezinu tik daudz, cik varētu un vēlētos. Slinkums arī ir lielisks šķērslis tam, lai es to nespētu izdarīt. Toties, spēju pateikt vienu, ka es "gudro" vietā neiemācītos kaut ko no galvas kā pantiņu un neskaitītu to katru dienu lepojoties ar sevi. Es vēl spēju saskatīt cilvēku naidu acīs, kad kaut ko cenšos iemest tiem sejā.

Lasot, Jūs ievērojāt, ka sāku likt vārdu "gudrie" pēdiņās. Es tiešām to daru, jo nevēlos atzīt, ka kāds ir īpaši izcelts vai tajā pašā laikā noniecināts. Es vienkārši uzskatu, ka mēs visi esam cilvēki. Pat, ja mums nepadodas kāds priekšmets vai darbība. Tas tak ir tikai normāli. Visi ar laiku iemācās un ar katru reizi tiešām mēs to daram ar vien labāk un labāk, tikai, tam vajag papildus pūles no mūsu pašu puses, iespējams, palīdzību no citiem. Tas, tomēr, nav galvenais. Galvenais, ka mēs to iemācāmies paši vai ar citu palīdzību.

Tāpēc būsim cilvēki, ja redzēsim, ka kādam, kas nepadodas, nemetīsim to sējā. Nē, mums tieši jācenšas palīdzēt, jo ne vienmēr mēs paši tiktu galā ar savām problēmām. Būsim cilvēki un nevis gudri vai stulbi. 

Tās nu bija manas šodienas domas. Ieteiktu aizdomāties par to "gudrajiem" un arī "stulbajiem". Nekad nesauciet nevienu tā un necentieties apvainot paši sevi. Vienkārši stimulējiet sevi un viss sanāks.Es izvēlējos arī zemāk pievienot dziesmu par cilvēkiem. Esmu pārliecināts, ka zināsiet šo dziesmu.

Rey Key.

The Killers - Human

Paver acis un padomā.

Te nu esmu sācis veidot savu blogu ar domām, idejām, redzējumu uz pasauli un censties parādīt savu pasauli. Visi to tagad dara, bet retais spēj ar blogiem mainīt cilvēku redzējumu un domas par kādu konkrētu tematiku.

Šodien vēlējos uzrakstīt par to kā es izjūtu savu ikdienu, savu pasauli. 

Katru rītu paveru acis un pirmais, ko ieraugu nav mani griesti vai siena. Es vienmēr atveru acis, kad esmu pārliecināts, ka pret tām ir pavērsts logs ar skatu uz ārpusi. Smieklīgi saukt savu istabu par kādu mazu pasaulīti, bet, ja tā padomā... Tā tak ir tikai Tava personīgā vieta, kur realizēt idejas, varbūt kādu mākslas darbu uz sienas? Šoreiz ne par to ir stāsts. Tas, ko vēlējos pastāstīt... Tā ir ikdiena. Katru dienu cita, bet pamats tas pats. 

Aizejot uz skolu es tiešām priecājos par cilvēku smaidiet, skatieniem, skaļajiem sveicieniem un reizēm arī vēlējumiem kādos svētkos. Redzu, ka cilvēki priecājas par sevi un citiem. Vienmēr pieejot klāt pasveicinu cilvēku, kuru pazīstu un cienu. It kā jau tas viss notiek skolā, darba vietā un uz ielas, bet es pie sevis padomāju vai tā nav mana pasaule. Katrs tomēr dzīvo savā mazajā pasaulītē, cīnoties pat par šo parasto sveicienu. 

Tā arī pavadu savu dienu kā nu kuru. Plašajā pasaulē ar atvērtām acīm, skatoties citu acīs, cenšoties ieraudzīt citu pasauli. Vienmēr esmu vēlējies izjust kā tas ir, ka neesmu es pats, redzu sevi no malas un vienkārši izdzīvoju citu dzīvi. Vēlējos izjust kā ir būt ārpus manis paša ķermeņa "kastes". Tāpēc centos ieraudzīt. 

Ar laiku, lēnām un ar piepūli, sāku aptuveni saprast, ka Tu spēj redzēt citu pasauli, bet tikai vienā veidā. Šis vienkāršais veids ir uzdodot jautājumus. Nē, ne sev, kā citi domā. Jautājums ir jāuzdod tam, kuru tu centies izprast. Šis vienkāršais jautājums dod lieliskas iespējas. Tas jautājums liek saprast, kas notiek citu pasaulē nepametot savu pasauli. Tāds kā tilts, kurš savieno divus krastus.

Visvairāk savā pasaulē es izjūtu krāsa, melodiju. Tās sastāv no manām emocijām. Tās ļauj rakstīt, zīmēt, domāt. Reizēm šīs emocijas mēdz ļaut izprast, bet reizēm, ja nespēj tās savaldīt, liek pazust. Kur tad mēs pazūdam? Vai mēs vienkārši pārejam pār šo tiltu un veldzējamies savu draugu pasaulēs? Ne tā vien mēs mēdzam aizmirst par sāpēm. 

Šis ir tāds sīks ieskats par manu un citu cilvēku pasaulēm, dzīvēm, kuras cenšos izjust, gremdējoties savās domās. Reizēm pat tie skaļākie cilvēki mēdz būt tie domājošakie.

Rey Key.